Ansis - Avēnijas aijā tekst piosenki (lyrics)
[Ansis - Avēnijas aijā tekst piosenki lyrics]
Solis tukšumā, asfalta kurpes skan liegi
Vakar šķita neizvilks dzīvību viņš
Aiz pēdējā diega saule vairs nesilda mākoņi
Liekas vairāk silti
Kā dūnu segas parkā, mucas krāsniņa zem tilta
Kabatas nav tukšas – tajās ģimenes bilde
Materiāli nepiepilda
Bet ir tīra un šķīst kā milti
Nav svarīgi kā, viss tur redzamais ir pazudis
Un tagad melnā nāve – nakts
– viņu pārklāj kā mazuts
Šai naktij viņš sevi atļaus paņemt
Tāpēc smaida
Jo šī nakts viņu mazāk par nākamo rītu baida
Jāizvēlas vieta un jāatrod savs mūža kaps
Šis stūris ar dzeramo strūklaku
Šķiet gana labs bruģis ir tik auksts
Bet šobrīd viņš nav izvēlīgs
Palikušas nepārrautas pēdējās pāris stīgas
Pietrūkst Rīgas
Kas bildē spēlē otrā plāna lomu
Mazās vecpilsētas, kas mēdza iekustināt domas
Ja būtu nauda, mirtu tur
Bet tās jau sen nav bijis
Aizmirsies kā lati izskatās vismaz
No gadu mijas
Apmākusies diena mākoņus paņēma līdz
Bet skats uz mēnesnīcu tāpat šķita miglā tīts
Ūdens burbuļošana saplūda ar vēja šņākoņu
Acis veras ciet un mēnesi klāj miglas mākoņi
Viņš dzird smieklus otrpus
Strūklakai sēž pārītis
Kamēr viņā dzīvība sarūk tik
Maza kā bizbizmārīte
Trausla un vārīga laiks ir
Apstājies un žņaudz
Bez laika viņš būtu laimīgs
Bet tā ir pārāk daudz vairs netrūkst naudas
Saule aust un viņš izelpo
Pēdējo reizi mūžībā, kļūstot par neko
Ierauga sevi un policistu, kas modina viņu
Bet velti un noklusis skumji nolemj rāciju
Pie lūpām celt
Smaidu pamana un pretī pasmaida uz nosalušo
Tajā brīdī sniegs sāk
Aizpildīt krustojumu tukšo
Kur likteņi un dzīvesstāsti mijās
Dažu pavedienu gali beidzas tukšās avēnijās
Kur zemu zaru lapas bruģi paijā
Daudzi bruģakmeņi pilsētu naktī uz miegu aijā
Kur likteņi un dzīvesstāsti mijās
Dažu pavedienu gali beidzas tukšās avēnijās
Kur zemu zaru lapas bruģi paijā
Daudzi bruģakmeņi pilsētu naktī uz miegu aijā
Vakar šķita neizvilks dzīvību viņš
Aiz pēdējā diega saule vairs nesilda mākoņi
Liekas vairāk silti
Kā dūnu segas parkā, mucas krāsniņa zem tilta
Kabatas nav tukšas – tajās ģimenes bilde
Materiāli nepiepilda
Bet ir tīra un šķīst kā milti
Nav svarīgi kā, viss tur redzamais ir pazudis
Un tagad melnā nāve – nakts
– viņu pārklāj kā mazuts
Šai naktij viņš sevi atļaus paņemt
Tāpēc smaida
Jo šī nakts viņu mazāk par nākamo rītu baida
Jāizvēlas vieta un jāatrod savs mūža kaps
Šis stūris ar dzeramo strūklaku
Šķiet gana labs bruģis ir tik auksts
Bet šobrīd viņš nav izvēlīgs
Palikušas nepārrautas pēdējās pāris stīgas
Pietrūkst Rīgas
Kas bildē spēlē otrā plāna lomu
Mazās vecpilsētas, kas mēdza iekustināt domas
Ja būtu nauda, mirtu tur
Bet tās jau sen nav bijis
Aizmirsies kā lati izskatās vismaz
No gadu mijas
Apmākusies diena mākoņus paņēma līdz
Bet skats uz mēnesnīcu tāpat šķita miglā tīts
Ūdens burbuļošana saplūda ar vēja šņākoņu
Acis veras ciet un mēnesi klāj miglas mākoņi
Viņš dzird smieklus otrpus
Strūklakai sēž pārītis
Kamēr viņā dzīvība sarūk tik
Maza kā bizbizmārīte
Trausla un vārīga laiks ir
Apstājies un žņaudz
Bez laika viņš būtu laimīgs
Bet tā ir pārāk daudz vairs netrūkst naudas
Saule aust un viņš izelpo
Pēdējo reizi mūžībā, kļūstot par neko
Ierauga sevi un policistu, kas modina viņu
Bet velti un noklusis skumji nolemj rāciju
Pie lūpām celt
Smaidu pamana un pretī pasmaida uz nosalušo
Tajā brīdī sniegs sāk
Aizpildīt krustojumu tukšo
Kur likteņi un dzīvesstāsti mijās
Dažu pavedienu gali beidzas tukšās avēnijās
Kur zemu zaru lapas bruģi paijā
Daudzi bruģakmeņi pilsētu naktī uz miegu aijā
Kur likteņi un dzīvesstāsti mijās
Dažu pavedienu gali beidzas tukšās avēnijās
Kur zemu zaru lapas bruģi paijā
Daudzi bruģakmeņi pilsētu naktī uz miegu aijā